titillo

Latine

Appellatio

API: /tiːˈtilloː/

(classice)

Syllabificatio phonetica: tī·til·lō — morphologica: titill-o

Notatio

← Graeca Antiqua: τίλλω (tíllō)

Verbum transitivum

tītill|ō, -āre, -āvī, -ātum

1. √ Levi attrectatione alarum aliarumque mollium corporis partium risum cuipiam movere
2. (Translate) commovere, provocare, blandiri

Coniugatio

Verbum finitum

­

Thema	Vox activa
tītill-	Tempus praesens			imperfectum		futurum
Persona	indicativ.	coniunct.	imperat.	indicativ.	coniunct.	indicativ.	imperat.
I. sing.	tītillō	tītillem		tītillābam	tītillārem	tītillābō
II. sing.	tītillās	tītillēs	tītillā!	tītillābās	tītillārēs	tītillābis	tītillātō!
III. sing.	tītillat	tītillet		tītillābat	tītillāret	tītillābit	tītillātō!
I. plur.	tītillāmus	tītillēmus		tītillābāmus	tītillārēmus	tītillābimus
II. plur.	tītillātis	tītillētis	tītillāte!	tītillābātis	tītillārētis	tītillābitis	tītillātōte!
III. plur.	tītillant	tītillent		tītillābant	tītillārent	tītillābunt	tītillantō!
Thema	Vox passiva
tītill-	Tempus praesens			imperfectum		futurum
Persona	indicativ.	coniunct.	imperat.	indicativ.	coniunct.	indicativ.	imperat.
I. sing.	tītillor	tītiller		tītillābar	tītillārer	tītillābor
II. sing.	tītillāris	tītillēris	tītillāre!	tītillābāris	tītillārēris	tītillāberis	tītillātor!
III. sing.	tītillātur	tītillētur		tītillābātur	tītillārētur	tītillābitur	tītillātor!
I. plur.	tītillāmur	tītillēmur		tītillābāmur	tītillārēmur	tītillābimur
II. plur.	tītillāminī	tītillēminī	tītillāminī!	tītillābāminī	tītillārēminī	tītillābiminī	—
III. plur.	tītillantur	tītillentur		tītillābantur	tītillārentur	tītillābuntur	tītillantor!

Thema	Vox activa
tītillāv-	Tempus perfectum		plusquam perfectum		futurum exactum
Persona	indicativ.	coniunct.	indicativ.	coniunct.
I. sing.	tītillāvī	tītillāverim	tītillāveram	tītillāvissem	tītillāverō
II. sing.	tītillāvistī	tītillāveris	tītillāverās	tītillāvissēs	tītillāveris
III. sing.	tītillāvit	tītillāverit	tītillāverat	tītillāvisset	tītillāverit
I. plur.	tītillāvimus	tītillāverimus	tītillāverāmus	tītillāvissēmus	tītillāverimus
II. plur.	tītillāvistis	tītillāveritis	tītillāverātis	tītillāvissētis	tītillāveritis
III. plur.	tītillāvērunt	tītillāverint	tītillāverant	tītillāvissent	tītillāverint

Verbum infinitum

Modus	infinitivus			participium
Tempus	praesens	perfectum	futurum	praesens	perfectum	futurum
Vox activa	tītillāre	tītillāvisse	tītillātūrum, -am, -um esse	tītillāns		tītillātūrus, -a, -um­
Vox passiva	tītillārī	tītillātum, -am, -um esse	tītillātum īrī		tītillātus, -a, -um
Gerundium		Gerundivum			Supinum
tītillandī		tītillandus, -a, -um			tītillātum	tītillātū

Dictiones collatae

• attillō, attillāre

Dictiones derivatae

• tītillāmentum
• tītillātiō
• tītillātus, tītillāta, tītillātum
• tītillātus, tītillātūs
• tītillōsus
• tītillus, tītillī

Translationes

√ Levi attrectatione alarum aliarumque mollium corporis partium risum cuipiam movere	dilatare ▼

√ Levi attrectatione alarum aliarumque mollium corporis partium risum cuipiam movere	collabi ▲

Anglice: tickle (en) Dacoromane: gâdila (ro) Esperantice: tikli (eo) Francogallice: chatouiller (fr) Germanice: kitzeln (de) Hispanice: cosquillar (it) Italice: titillare (it), dileticare (it), solleticare (it)

Commovere, provocare, blandiri	dilatare ▼

Commovere, provocare, blandiri	collabi ▲

Anglice: titillate (en), excite (en), stimulate (en) Esperantice: stimuli (eo) Germanice: anregen (de), erregen (de), aufreizen (de), provozieren (de), liebkosen (de), stimulieren (de)

Discretiva

titillo dictio est in variis linguis:

Formae affines

Italice

titillo

Proprietates grammaticales

Forma	Persona	Tempus	Vox	Modus	Verbum
titillo	prima singularis	praesens	activa	indicativus	titillare

Appellatio

API: /tiˈtillo/

Syllabificatio phonetica: ti·til·lo — morphologica: titill-o