obscuro

E Victionario
Jump to navigation Jump to search

Latine[+/-]

obscūrō[+/-]

Appellatio[+/-]

Loudspeaker red.svgAPI: /obˈskuːroː/(classice)
Syllabificatio phonetica: ob·scū·rō — morphologica: obscur-o

Notatio[+/-]

← Latineobscūrus

Verbum transitivum[+/-]

obscūr|ō, -āre, -ātum [1][2][3][4]

  1. Obscurum reddere, tenebras afferre, noctem offundere

Coniugatio[+/-]

Verbum finitum

­
Thema Vox activa
obscūr- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. obscūrō obscūrem   obscūrābam obscūrārem obscūrābō  
II. sing. obscūrās obscūrēs obscūrā! obscūrābās obscūrārēs obscūrābis obscūrātō!
III. sing. obscūrat obscūret   obscūrābat obscūrāret obscūrābit obscūrātō!
I. plur. obscūrāmus obscūrēmus   obscūrābāmus obscūrārēmus obscūrābimus  
II. plur. obscūrātis obscūrētis obscūrāte! obscūrābātis obscūrārētis obscūrābitis obscūrātōte!
III. plur. obscūrant obscūrent   obscūrābant obscūrārent obscūrābunt obscūrantō!
Thema Vox passiva
obscūr- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. obscūror obscūrer   obscūrābar obscūrārer obscūrābor  
II. sing. obscūrāris obscūrēris obscūrāre! obscūrābāris obscūrārēris obscūrāberis obscūrātor!
III. sing. obscūrātur obscūrētur   obscūrābātur obscūrārētur obscūrābitur obscūrātor!
I. plur. obscūrāmur obscūrēmur   obscūrābāmur obscūrārēmur obscūrābimur  
II. plur. obscūrāminī obscūrēminī obscūrāminī! obscūrābāminī obscūrārēminī obscūrābiminī
III. plur. obscūrantur obscūrentur   obscūrābantur obscūrārentur obscūrābuntur obscūrantor!
Thema Vox activa
obscūrāv- Tempus perfectum plusquam perfectum futurum
exactum
Persona indicativ. coniunct. indicativ. coniunct.
I. sing. obscūrāvī obscūrāverim obscūrāveram obscūrāvissem obscūrāverō
II. sing. obscūrāvistī obscūrāveris obscūrāverās obscūrāvissēs obscūrāveris
III. sing. obscūrāvit obscūrāverit obscūrāverat obscūrāvisset obscūrāverit
I. plur. obscūrāvimus obscūrāverimus obscūrāverāmus obscūrāvissēmus obscūrāverimus
II. plur. obscūrāvistis obscūrāveritis obscūrāverātis obscūrāvissētis obscūrāveritis
III. plur. obscūrāvērunt obscūrāverint obscūrāverant obscūrāvissent obscūrāverint

Verbum infinitum

Modus infinitivus participium
Tempus praesens perfectum futurum praesens perfectum futurum
Vox
activa
obscūrāre obscūrāvisse obscūrātūrum,
-am, -um esse
obscūrāns   obscūrātūrus,
-a, -um­
Vox
passiva
obscūrārī obscūrātum,
-am, -um esse
obscūrātum īrī   obscūrātus,
-a, -um
 

Gerundium Gerundivum Supinum
obscūrandī obscūrandus, -a, -um obscūrātum obscūrātū

Dictiones collatae[+/-]

Translationes[+/-]

Obscurum reddere, tenebras afferre, noctem offunderedilatare ▼
Obscurum reddere, tenebras afferre, noctem offunderecollabi ▲

Discretiva

Trisambig poseidon.jpg obscuro dictio est in variis linguis:

Formae affines[+/-]

Latine[+/-]

Proprietates grammaticales[+/-]

Forma Modus flexurae originis
obscūrō casus dativus singularis · genus masculinum adiectivi obscūrus
obscūrō casus ablativus singularis · genus masculinum adiectivi obscūrus
obscūrō casus dativus singularis · genus neutrum adiectivi obscūrus
obscūrō casus ablativus singularis · genus neutrum adiectivi obscūrus
obscūrō casus dativus singularis substantivi obscūrum
obscūrō casus ablativus singularis substantivi obscūrum

Appellatio[+/-]

Loudspeaker red.svgAPI: /obˈskuːroː/(classice)
Syllabificatio phonetica: ob·scū·rō — morphologica: obscur-o

Fontes

  1. 1.0 1.1 Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. III, p. 438 — “OBSCŪRO, as, āvi, ātum, are, a. 1. (obscurus)”
  2. 2.0 2.1 Freund, Wilhelm (1806-1894). Grand dictionnaire de la langue latine … (Editio Prima: Paris, 1883-1929) Tom. II, p. 614 — “obscūro, āvi, ātum, 1. v. a. [obscurus]”
  3. 3.0 3.1 Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — obscūro, āvī, ātum, āre (obscurus) (tom. 2, p. 1262)
  4. 4.0 4.1 Olivetti, Dizionario Latino (Lexicon Latinum et Italicum)obscuro