dubito

E Victionario
Jump to navigation Jump to search

Latine[+/-]

Appellatio[+/-]

Loudspeaker red.svgAPI: /ˈdubitoː/(classice)
Syllabificatio phonetica: du·bi·tō — morphologica: dubit-o

Notatio[+/-]

Latine: dubius

Verbum temporale[+/-]

dubit|ō, -āre, -āvī, -ātum [1][2][3][4][5]

  1. Non prorsus credere, fortasse falsum esse credere

Coniugatio[+/-]

Verbum finitum

­
Thema Vox activa
dubit- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. dubitō dubitem   dubitābam dubitārem dubitābō  
II. sing. dubitās dubitēs dubitā! dubitābās dubitārēs dubitābis dubitātō!
III. sing. dubitat dubitet   dubitābat dubitāret dubitābit dubitātō!
I. plur. dubitāmus dubitēmus   dubitābāmus dubitārēmus dubitābimus  
II. plur. dubitātis dubitētis dubitāte! dubitābātis dubitārētis dubitābitis dubitātōte!
III. plur. dubitant dubitent   dubitābant dubitārent dubitābunt dubitantō!
Thema Vox passiva
dubit- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. dubitor dubiter   dubitābar dubitārer dubitābor  
II. sing. dubitāris dubitēris dubitāre! dubitābāris dubitārēris dubitāberis dubitātor!
III. sing. dubitātur dubitētur   dubitābātur dubitārētur dubitābitur dubitātor!
I. plur. dubitāmur dubitēmur   dubitābāmur dubitārēmur dubitābimur  
II. plur. dubitāminī dubitēminī dubitāminī! dubitābāminī dubitārēminī dubitābiminī
III. plur. dubitantur dubitentur   dubitābantur dubitārentur dubitābuntur dubitantor!
Thema Vox activa
dubitāv- Tempus perfectum plusquam perfectum futurum
exactum
Persona indicativ. coniunct. indicativ. coniunct.
I. sing. dubitāvī dubitāverim dubitāveram dubitāvissem dubitāverō
II. sing. dubitāvistī dubitāveris dubitāverās dubitāvissēs dubitāveris
III. sing. dubitāvit dubitāverit dubitāverat dubitāvisset dubitāverit
I. plur. dubitāvimus dubitāverimus dubitāverāmus dubitāvissēmus dubitāverimus
II. plur. dubitāvistis dubitāveritis dubitāverātis dubitāvissētis dubitāveritis
III. plur. dubitāvērunt dubitāverint dubitāverant dubitāvissent dubitāverint

Verbum infinitum

Modus infinitivus participium
Tempus praesens perfectum futurum praesens perfectum futurum
Vox
activa
dubitāre dubitāvisse dubitātūrum,
-am, -um esse
dubitāns   dubitātūrus,
-a, -um­
Vox
passiva
dubitārī dubitātum,
-am, -um esse
dubitātum īrī   dubitātus,
-a, -um
 

Gerundium Gerundivum Supinum
dubitandī dubitandus, -a, -um dubitātum dubitātū

Dictiones collatae[+/-]

Dictiones derivatae[+/-]

Composita

Usus[+/-]

Exempla

Translationes[+/-]

Non prorsus crederedilatare ▼
Non prorsus crederecollabi ▲

Fontes

  1. Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. II, p. 202 — “DŬBĬTO, as, āvi, ātum, are, 1.”
  2. Freund, Wilhelm (1806-1894). Grand dictionnaire de la langue latine … (Editio Prima: Paris, 1883-1929) Tom. I, p. 882 — “dŭbĭto, āvi, ātum, āre, v. intens. n. et a.”
  3. Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — dubito, āvi, ātum, āre (dubius) (tom. 1, p. 2300)
  4. Langenscheidt, Online-Wörterbuch (Lexicon Latinum et Germanicum)dubitare
  5. Olivetti, Dizionario Latino (Lexicon Latinum et Italicum)dubito