vetustas

E Victionario
Jump to navigation Jump to search

Latine[+/-]

Appellatio[+/-]

Loudspeaker red.svgAPI: /weˈtustaːs/(classice)
Syllabificatio phonetica: ve·tus·tās — morphologica: vetust-as

Notatio[+/-]

Latine: vetus + -itās

Nomen substantivum[+/-]

vetust|ās, -ātis fem. [1][2][3]

  1. Longum decursi temporis spatium
  2. Longinquitas temporis sive praeteriti sive futuri, duratio
  3. Antiquitas
  4. (Meton.) homines antiquitatis

Declinatio[+/-]

f. sing. plur.
nom. vetustās vetustātēs I
gen. vetustātis vetustātum II
dat. vetustātī vetustātibus III
acc. vetustātem vetustātēs IV
abl. vetustāte vetustātibus VI
voc. vetustās vetustātēs V

Translationes[+/-]

Discretiva

Trisambig poseidon.jpg vetustas dictio est in variis linguis:

Formae affines[+/-]

Latine[+/-]

Proprietates grammaticales[+/-]

Forma Persona Tempus Vox Modus Verbum
vetustās secunda singularis praesens activa indicativus vetustō (vetustāre)
Forma Modus flexurae originis
vetustās casus accusativus pluralis · genus femininum adiectivi vetustus

Appellatio[+/-]

Loudspeaker red.svgAPI: /weˈtustaːs/(classice)
Syllabificatio phonetica: ve·tus·tās — morphologica: vetust-as

Fontes

  1. Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. IV (R-S) / Tom. IV (T-Z), p. 972 — “VĔTUSTAS, ātis, f. 3. (vetustus)”
  2. Freund, Wilhelm (1806-1894). Grand dictionnaire de la langue latine … (Editio Prima: Paris, 1883-1929) Tom. III, p. 574 — “vĕtustas, ātis, f. [vetus]”
  3. Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — vetustās, ātis, f. (vetustus) (tom. 2, p. 3462)