elaturus

Latine

Appellatio pronuntiatusque

API: /eːlaːˈtuːrus/

(classice)

Syllabificatio phonetica: ē·lā·tū·rus — morphologica: e-lat-ur-us

Notatio

← Latine: efferō (efferre)

Participium

Forma	Persona	Tempus	Vox	Modus­	Casu	Verbum
ēlātūrus	—	futurum	activa	participium­	nominativo	efferō (efferre)

Declinatio

positivus singularis				positivus pluralis
cas.	masc.	fem.	neut.	cas.	masc.	fem.	neut.
nom.	ēlātūrus	ēlātūra	ēlātūrum	nom.	ēlātūrī	ēlātūrae	ēlātūra
gen.	ēlātūrī	ēlātūrae	ēlātūrī	gen.	ēlātūrōrum	ēlātūrārum	ēlātūrōrum
dat.	ēlātūrō	ēlātūrae	ēlātūrō	dat.	ēlātūrīs	ēlātūrīs	ēlātūrīs
acc.	ēlātūrum	ēlātūram	ēlātūrum	acc.	ēlātūrōs	ēlātūrās	ēlātūra
abl.	ēlātūrō	ēlātūrā	ēlātūrō	abl.	ēlātūrīs	ēlātūrīs	ēlātūrīs
voc.	ēlātūre	ēlātūra	ēlātūrum	voc.	ēlātūrī	ēlātūrae	ēlātūra

Usus

Latinitas nova

saec. XVII.

• Certatum tamen utrimque est, novis artibus

uter potentior:

Magus in coelum ante se verbis, post etiam corpore elaturus,

alas induit, novus futurus Icarus,

Nisi quod in sicco prostratus, fractis alis et cruribus,

Immaturo volatu etiam incessum perderet. —Ars nova argutiarum eruditae et honestae recreationis Iacobi Masenii. (1606-1681). Pars secunda. Caput V.