Jump to content

aestimaturus

E Victionario

Latine

[+/-]

Appellatio pronuntiatusque

[+/-]
API: /ae̯stimaːˈtuːrus/(classice)
Syllabificatio phonetica: aes·ti·mā·tū·rus — morphologica: aestimat-ur-us

Notatio

[+/-]
← Latine: aestimō (aestimāre)

Participium

[+/-]
Forma Persona Tempus Vox Modus­ Casu Verbum
aestimātūrus
—
 futurum activa participium­ nominativo aestimō (aestimāre)

Declinatio

[+/-]
positivus singularis positivus pluralis
 cas. masc. fem. neut.  cas. masc. fem. neut.
nom. aestimātūrus aestimātūra aestimātūrum nom. aestimātūrī aestimātūrae aestimātūra
gen. aestimātūrī aestimātūrae aestimātūrī gen. aestimātūrōrum aestimātūrārum aestimātūrōrum
dat. aestimātūrō aestimātūrae aestimātūrō dat. aestimātūrīs aestimātūrīs aestimātūrīs
acc. aestimātūrum aestimātūram aestimātūrum acc. aestimātūrōs aestimātūrās aestimātūra
abl. aestimātūrō aestimātūrā aestimātūrō abl. aestimātūrīs aestimātūrīs aestimātūrīs
voc. aestimātūre aestimātūra aestimātūrum voc. aestimātūrī aestimātūrae aestimātūra

Loci

[+/-]
M. Fabius Quintilianus
ca. 35-100
antiq. class. I II III IV V VI VII VIII IX X XI XII XIII XIV XV XVI XVII XVIII XIX XX XXI

Latinitas Romana

saec. I. (ca. 90-96 p.C.n.)

  • Verum id eum minime decebat, ideoque sic egit ut qui poenam suam honoribus summis esset aestimaturus. Maluit enim vir sapientissimus quod superesset ex vita sibi perire quam quod praeterisset. Et quando ab hominibus sui temporis parum intellegebatur, posterorum se iudiciis reservavit, brevi detrimento iam ultimae senectutis aevum saeculorum omnium consecutus. —Institutio oratoria Quintiliani [1][2]

Fontes

  1. ↑ 1.0 1.1 Marcus Fabius Quintilianus, Institutionis oratoriae libri XII. (Teubner, Lipsiae MDCCCLIV). Liber undecimus, I. [10] — aestimaturus
  2. ↑ 2.0 2.1 Vicicitatio: aestimaturus.
Receptum de "https://la.wiktionary.org/w/index.php?title=aestimaturus&oldid=216004"