demonstraturus

E Victionario

Latine[+/-]

Appellatio[+/-]

API: /deːmoːn.straːˈtuːrus/(classice)
Syllabificatio phonetica: dē·mōn·strā·tū·rus — morphologica: de-monstrat-ur-us

Notatio[+/-]

Latine: dēmōnstrō (dēmōnstrāre)

Participium[+/-]

Forma Persona Tempus Vox Modus­ Casu Verbum
dēmōnstrātūrus
futurum activa participium­ nominativo dēmōnstrō (dēmōnstrāre)

Declinatio[+/-]

positivus singularis positivus pluralis
 cas. masc. fem. neut.  cas. masc. fem. neut.
nom. dēmōnstrātūrus dēmōnstrātūra dēmōnstrātūrum nom. dēmōnstrātūrī dēmōnstrātūrae dēmōnstrātūra
gen. dēmōnstrātūrī dēmōnstrātūrae dēmōnstrātūrī gen. dēmōnstrātūrōrum dēmōnstrātūrārum dēmōnstrātūrōrum
dat. dēmōnstrātūrō dēmōnstrātūrae dēmōnstrātūrō dat. dēmōnstrātūrīs dēmōnstrātūrīs dēmōnstrātūrīs
acc. dēmōnstrātūrum dēmōnstrātūram dēmōnstrātūrum acc. dēmōnstrātūrōs dēmōnstrātūrās dēmōnstrātūra
abl. dēmōnstrātūrō dēmōnstrātūrā dēmōnstrātūrō abl. dēmōnstrātūrīs dēmōnstrātūrīs dēmōnstrātūrīs
voc. dēmōnstrātūre dēmōnstrātūra dēmōnstrātūrum voc. dēmōnstrātūrī dēmōnstrātūrae dēmōnstrātūra

Loci[+/-]

Aulus Gellius
ca. 130-180
antiq. class. I II III IV V VI VII VIII IX X XI XII XIII XIV XV XVI XVII XVIII XIX XX XXI

Latinitas postclassica

saec. II.  (ca. 170–177 p.C.n.)

  • Qui exempla horum verborum requirit, ne in libris nimium remotis quaerat, inveniet ea in M. Tullii secunda Antonianarum. Nam cum genus quoddam sordidissimum vitae atque victus M. Antoni demonstraturus esset, quod in caupona delitisceret, quod ad vesperum perpotaret, quod ore involuto iter faceret, ne cognosceretur, haec aliaque eiusdemmodi cum in eum dicturus esset: ‘videte’ inquit ‘hominis levitatem’, tamquam prorsus ista dedecora hoc conuicio in homine notarentur. —Noctes Atticae A. Gellii [1][2]

Fontes

  1. 1.0 1.1 Aulus Gellius, Noctes Atticae libri viginti. (Peter K. Marshall, Oxonii MCMLXVIII). Liber sextus. Capitulum XI, [4] — demonstraturus
  2. 2.0 2.1 Vicicitatio: demonstraturus.