noto

E Victionario
Jump to navigation Jump to search

Latine[+/-]

notō[+/-]

Appellatio[+/-]

Loudspeaker red.svgAPI: /ˈnotoː/(classice)
Syllabificatio phonetica: no·tō — morphologica: not-o

Notatio[+/-]

Latine: nōtusnōscō (nōscere)

Verbum transitivum[+/-]

not|ō, -āre, -āvī, -ātum [1][2][3][4][5]

  1. Signum apponere.

Coniugatio[+/-]

Verbum finitum

­
Thema Vox activa
not- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. notō notem   notābam notārem notābō  
II. sing. notās notēs notā! notābās notārēs notābis notātō!
III. sing. notat notet   notābat notāret notābit notātō!
I. plur. notāmus notēmus   notābāmus notārēmus notābimus  
II. plur. notātis notētis notāte! notābātis notārētis notābitis notātōte!
III. plur. notant notent   notābant notārent notābunt notantō!
Thema Vox passiva
not- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. notor noter   notābar notārer notābor  
II. sing. notāris notēris notāre! notābāris notārēris notāberis notātor!
III. sing. notātur notētur   notābātur notārētur notābitur notātor!
I. plur. notāmur notēmur   notābāmur notārēmur notābimur  
II. plur. notāminī notēminī notāminī! notābāminī notārēminī notābiminī
III. plur. notantur notentur   notābantur notārentur notābuntur notantor!
Thema Vox activa
notāv- Tempus perfectum plusquam perfectum futurum
exactum
Persona indicativ. coniunct. indicativ. coniunct.
I. sing. notāvī notāverim notāveram notāvissem notāverō
II. sing. notāvistī notāveris notāverās notāvissēs notāveris
III. sing. notāvit notāverit notāverat notāvisset notāverit
I. plur. notāvimus notāverimus notāverāmus notāvissēmus notāverimus
II. plur. notāvistis notāveritis notāverātis notāvissētis notāveritis
III. plur. notāvērunt notāverint notāverant notāvissent notāverint

Verbum infinitum

Modus infinitivus participium
Tempus praesens perfectum futurum praesens perfectum futurum
Vox
activa
notāre notāvisse notātūrum,
-am, -um esse
notāns   notātūrus,
-a, -um­
Vox
passiva
notārī notātum,
-am, -um esse
notātum īrī   notātus,
-a, -um
 

Gerundium Gerundivum Supinum
notandī notandus, -a, -um notātum notātū

Dictiones derivatae[+/-]

Composita

Progenies[+/-]

Translationes[+/-]

Signum apponeredilatare ▼
Signum apponerecollabi ▲

Discretiva

Trisambig poseidon.jpg noto dictio est in variis linguis:

Formae affines[+/-]

Latine[+/-]

nōtō[+/-]

Proprietates grammaticales[+/-]
Forma Modus flexurae originis
nōtō casus dativus singularis · genus masculinum participii nōtus
nōtō casus ablativus singularis · genus masculinum participii nōtus
nōtō casus dativus singularis · genus neutrum participii nōtus
nōtō casus ablativus singularis · genus neutrum participii nōtus
Appellatio[+/-]
Loudspeaker red.svgAPI: /ˈnoːtoː/(classice)
Syllabificatio phonetica: nō·tō — morphologica: not-o

Fontes

  1. Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. III, p. 393 — “NŎTO, as, āvi, ātum, are, a. 1”
  2. Freund, Wilhelm (1806-1894). Grand dictionnaire de la langue latine … (Editio Prima: Paris, 1883-1929) Tom. II, p. 584 — “nŏto, āvi, ātum, 1. v. a. [nota]”
  3. Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — noto, āvi, ātum, āre (aus *nōtus, dem alten Part. Perf. Pass. von nosco) (tom. 2, p. 1194)
  4. Langenscheidt, Online-Wörterbuch (Lexicon Latinum et Germanicum)notare
  5. Olivetti, Dizionario Latino (Lexicon Latinum et Italicum)noto