emptus

E Victionario
Jump to navigation Jump to search

Latine[+/-]

ēmptus[+/-]

Appellatio[+/-]

Loudspeaker red.svgAPI: /ˈeːmptus/(classice)
Syllabificatio phonetica: ēmp·tus — morphologica: empt-us

Notatio[+/-]

Latine: emō (emere)

Participium[+/-]

Forma Persona Tempus Vox Modus­ Casu Verbum
ēmptus
perfectum passiva participium­ nominativo emō (emere)

Declinatio[+/-]

positivus singularis positivus pluralis
 cas. masc. fem. neut.  cas. masc. fem. neut.
nom. ēmptus ēmpta ēmptum nom. ēmptī ēmptae ēmpta
gen. ēmptī ēmptae ēmptī gen. ēmptōrum ēmptārum ēmptōrum
dat. ēmptō ēmptae ēmptō dat. ēmptīs ēmptīs ēmptīs
acc. ēmptum ēmptam ēmptum acc. ēmptōs ēmptās ēmpta
abl. ēmptō ēmptā ēmptō abl. ēmptīs ēmptīs ēmptīs
voc. ēmpte ēmpta ēmptum voc. ēmptī ēmptae ēmpta

Translationes[+/-]

Nomen substantivum[+/-]

ēmpt|us, -ūs masc. [1]

  1. Emendi actus.

Declinatio[+/-]

m. sing. plur.
nom. ēmptus ēmptūs I
gen. ēmptūs ēmptuum II
dat. ēmptuī ēmptibus III
acc. ēmptum ēmptūs IV
abl. ēmptū ēmptibus VI
voc. ēmptus ēmptūs V

Dictiones collatae[+/-]

Synonyma

Translationes[+/-]

Formae affines[+/-]

Latine[+/-]

ēmptūs[+/-]

Proprietates grammaticales[+/-]
Forma Modus flexurae originis
ēmptūs casus genitivus singularis substantivi ēmptus
ēmptūs casus nominativus pluralis substantivi ēmptus
ēmptūs casus accusativus pluralis substantivi ēmptus
ēmptūs casus vocativus pluralis substantivi ēmptus
Appellatio[+/-]
Loudspeaker red.svgAPI: /ˈeːmptuːs/(classice)
Syllabificatio phonetica: ēmp·tūs — morphologica: empt-us

Fontes

  1. Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — ēmptus, Abl. ū, m. (emo) (tom. 1, p. 2414)