commuto

E Victionario
Jump to navigation Jump to search

Latine[+/-]

commūtō[+/-]

Appellatio[+/-]

Loudspeaker red.svgAPI: /komˈmuːtoː/(classice)
Syllabificatio phonetica: com·mū·tō — morphologica: com-mut-o

Notatio[+/-]

Latine: com- + mūtō

Verbum transitivum[+/-]

commūt|ō, -āre, -āvī, -ātum [1][2][3][4][5]

  1. In aliam formam vel faciem vertere. [1]
  2. Aliud pro alio substituere. [1]

Coniugatio[+/-]

Verbum finitum

­
Thema Vox activa
commūt- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. commūtō commūtem   commūtābam commūtārem commūtābō  
II. sing. commūtās commūtēs commūtā! commūtābās commūtārēs commūtābis commūtātō!
III. sing. commūtat commūtet   commūtābat commūtāret commūtābit commūtātō!
I. plur. commūtāmus commūtēmus   commūtābāmus commūtārēmus commūtābimus  
II. plur. commūtātis commūtētis commūtāte! commūtābātis commūtārētis commūtābitis commūtātōte!
III. plur. commūtant commūtent   commūtābant commūtārent commūtābunt commūtantō!
Thema Vox passiva
commūt- Tempus praesens imperfectum futurum
Persona indicativ. coniunct. imperat. indicativ. coniunct. indicativ. imperat.
I. sing. commūtor commūter   commūtābar commūtārer commūtābor  
II. sing. commūtāris commūtēris commūtāre! commūtābāris commūtārēris commūtāberis commūtātor!
III. sing. commūtātur commūtētur   commūtābātur commūtārētur commūtābitur commūtātor!
I. plur. commūtāmur commūtēmur   commūtābāmur commūtārēmur commūtābimur  
II. plur. commūtāminī commūtēminī commūtāminī! commūtābāminī commūtārēminī commūtābiminī
III. plur. commūtantur commūtentur   commūtābantur commūtārentur commūtābuntur commūtantor!
Thema Vox activa
commūtāv- Tempus perfectum plusquam perfectum futurum
exactum
Persona indicativ. coniunct. indicativ. coniunct.
I. sing. commūtāvī commūtāverim commūtāveram commūtāvissem commūtāverō
II. sing. commūtāvistī commūtāveris commūtāverās commūtāvissēs commūtāveris
III. sing. commūtāvit commūtāverit commūtāverat commūtāvisset commūtāverit
I. plur. commūtāvimus commūtāverimus commūtāverāmus commūtāvissēmus commūtāverimus
II. plur. commūtāvistis commūtāveritis commūtāverātis commūtāvissētis commūtāveritis
III. plur. commūtāvērunt commūtāverint commūtāverant commūtāvissent commūtāverint

Verbum infinitum

Modus infinitivus participium
Tempus praesens perfectum futurum praesens perfectum futurum
Vox
activa
commūtāre commūtāvisse commūtātūrum,
-am, -um esse
commūtāns   commūtātūrus,
-a, -um­
Vox
passiva
commūtārī commūtātum,
-am, -um esse
commūtātum īrī   commūtātus,
-a, -um
 

Gerundium Gerundivum Supinum
commūtandī commūtandus, -a, -um commūtātum commūtātū

Dictiones collatae[+/-]

Composita

Collocationes

  • tempora in horas commutantur
  • fidem suam pecunia commutare

Dictiones derivatae[+/-]

Translationes[+/-]

Discretiva

Trisambig poseidon.jpg commuto dictio est in variis linguis:

Formae affines[+/-]

Italice[+/-]

commuto[+/-]

Proprietates grammaticales[+/-]
Forma Persona Tempus Vox Modus Verbum
commuto prima singularis praesens activa indicativus commutare
Appellatio[+/-]
Loudspeaker red.svgAPI: /komˈmuto/(classice)
Syllabificatio phonetica: com·mu·to — morphologica: com-mut-o

Fontes

  1. 1.0 1.1 1.2 Aegidius [Egidio] Forcellini, Lexicon Totius Latinitatis (Editio Quarta: Bononiae, Patavii) Tom. I, p. 721 — “COMMŪTO, as, āvi, ātum, are, a. 1.”
  2. Freund, Wilhelm (1806-1894). Grand dictionnaire de la langue latine … (Editio Prima: Paris, 1883-1929) Tom. I, p. 562 — “1. commūto, āvī, ātum, āre, 1. v. a.”
  3. Karl Ernst Georges, Ausführliches lateinisch-deutsches Handwörterbuch (Hannover 1913/1918) — com-mūto, āvī, ātum, āre (tom. 1, p. 1330)
  4. Langenscheidt, Online-Wörterbuch (Lexicon Latinum et Germanicum)commutare
  5. Olivetti, Dizionario Latino (Lexicon Latinum et Italicum)commuto